Iekšējais bērns

"Iekšējais bērns" pretēji plaši sastopam uzskatam nav gluži viengabalaina struktūra. Mācībās un terapijā bieži izskan ideja: "Iekšējais bērns" ir jāmīl, jālutina un jāatbalsta. Taču šī nostāja ir pareiza tikai daļēji. "Iekšējais bērns" ir vispārīgs nosaukums lomām, kas saistītas ar mūsu psihes emocionālo daļu. Ne visas lomas ir konstruktīvas, dažas spēj būt ļoti destruktīvas. Tāpēc katrai ir nepieciešama sava pieeja. Kādu vajag pažēlot un samīļot, bet kādai citai nospraust stingras robežas.

Kur slēpjas "tumšā puse"?

Iekšējais bērns nav tikai ievainojamība un radošums. Viņš var būt:

• Impulsīvs
• Nedisciplinēts
• Manipulatīvs
• Nikns

• Tāds, kurš izvairās no realitātes

Un briedums nav bezgalīga sava iekšējā bērna lutināšana, bet gan spēja atšķirt viņa stāvokļus un ieslēgt atbilstošu vecāka pozīciju.

Reizēm — atbalstīt. Reizēm — apturēt. Reizēm — nospraust robežu.

Un tieši šis līdzsvars padara iekšējo bērnu patiesi laimīgu, nevis visatļautība.

Traumētais bērns

Šī ir tā daļa, kas jūt kaunu, vainu, aizvainojumu, skumjas, atstumtību. Tā parādās, kad ārējā pasaulē notiek kaut kas sāpīgs.

Šajā stāvoklī tiešām ir nepieciešams Iekšējā vecāka atbalsts: "Tev ir sāpīgi, ka .... (Piemēram - draugs neapsveica dzimšanas dienā.) Tas nenozīmē, ka tu nevienam neesi vajadzīgs un ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu esi vajadzīgs. Un ar tevi viss ir kārtībā."

Šo daļu ir svarīgi mierināt, atzīt tās jūtas un aizstāvēt.

Impulsīvais bērns

Šī ir daļa, kas dzīvo pēc principa "stimuls — reakcija".

• Ieraudzīja garšīgu — apēda.

• Sagribēja — paņēma.

• Garlaicīgi — atvēra Reels treniņa vietā.

Impulsīvais bērns pieprasa tūlītēju vēlmju apmierināšanu. Un šeit atbalsts formātā "palutināt" var būt postošs.

Piemēram: ir mērķis nomest 5 kg. Uzturs ir sakārtots — olbaltumvielas, šķiedrvielas, bez desertiem. Impulsīvais bērns pieprasīs konfektes ābolu vietā un dīvānu sporta zāles vietā.

"Iekšējā vecāka" uzdevums ir noteikt robežas: "Konfekte būs viena un pēc pusdienām. Tagad — treniņš."

Šai daļai ir nepieciešama nevis izdabāšana un lutināšana, bet gan disciplīna.

Dusmīgais bērns

Tā ir loma, kas parādās frustrācijas brīdī: pasaule izrādījās ne tāda, kā gribētos. Nokavēta lidmašīna, izjukusi darījuma saruna, atteikums, netaisnība — un iekšā uzliesmo dusmas, niknums, vēlme visu ārdīt un vainot citus.

Afekta stāvoklī šī daļa var būt bīstama — gan citiem, gan pašam cilvēkam.

Iekšējā vecāka uzdevums ir nevis apspiest dusmas, bet gan atturēt no iznīcības: "Tu dusmojies. Tas ir dabiski. Bet lidostu demolēt nedrīkst. Apstājies. Izpaud dusmas ekoloģiski."

Brīvais jeb Laimīgais bērns

Šī ir tā daļa, uz kuru patiesībā būtu jātiecas un jāstiprina. Tā ir saistīta ar spēju atvērti mijiedarboties, radīt, mīlēt, draudzēties un pētīt pasauli. Šī daļa ir patiesa un zin, ko grib.

To bieži jauc ar "impulsīvo" un "dusmīgo" bērnu, jo arī viņi abi zin, ko grib. Bet pastāv principiāla atšķirība: Brīvais jeb Laimīgais bērns prot gūt prieku no veselīgiem avotiem un vieglāk panes atteikumu.