Ikviens ir piedzīvojis to sajūtu, kad kaut ko ļoti gribas, bet vienlaikus sevi atturam, jo iekšēji atskan «nedrīkst». Šiem pretrunīgajiem impulsiem varam piešķirt balsis. Pamazām aprises iegūst iekšēji tēli, katrs ar savām emocijām, vajadzībām un uzvedības stratēģijām. Viena daļa var tiekties pēc tuvības, kamēr cita jau paredz noraidījumu un mēģina no tā pasargāt.
Šajā sadaļā uz iekšējām daļām raugos no vairākiem skatpunktiem. Dažādi modeļi ļauj vienā un tajā pašā situācijā uzdot atšķirīgus jautājumus. No kuras iekšējās pozīcijas es reaģēju? Kādu funkciju šī reakcija pilda? Ko tā savulaik palīdzēja saglabāt, un ko tā manā dzīvē ietekmē šobrīd? Lasot vari salīdzināt šos skatpunktus ar savu pieredzi un pamanīt, kurš no tiem palīdz to labāk izprast.
Iekšējās psihes daļas
Cilvēks bieži vien uztver sevi kā vienu veselu vienību. Taču mēdz rīkoties dažādās situācijās dažādi, reizēm pārsteidzot pats sevi ar ko patīkami negaidītu, bet nereti arī piedzīvojot nožēlu un neizpratni par savu rīcību. Tā, it kā tomēr mūsu rīcību diktē nevis viena un tā pati daļa, bet vadības stūre pēkšņi nonāk kāda cita rokās.
Patiesībā mūsu psihe tik tiešām sastāv no vairākām daļām, un ir labi tās sākt iepazīt - lai labāk izprastu kāpēc vienā situācijā atbildību uzņemamies, jūtamies lieli un spējīgi, bet kādā citā esam nevarīgi un mazi, vainīga ir visa pasaule, tikai ne mēs. Iepazīstot atšķirīgās daļas, un pēc tam atpazīstot, kura no daļām pārņem dzīves vadības stūri, mēs iegūstam iespēju apzināti šīs daļas pārslēgt. No pasīva vērotāja, kurš sēž kamanās bez stūres un šausmās saķēris galvu nesās lejā no kalna, kļūstam par jātnieku zirgā, kurš prot to vadīt un, ir ieguvis brīvību doties tajā virzienā, kurā grib nokļūt.
Mūsu iekšējā ģimene
Par spīti tam, ka izskatāmies pieauguši un neesam vairs bērni, mūsos joprojām ir daļas, kas pēc savām iezīmēm atgādina bērnu. Laikam ejot, šīs daļas paliek nemainīgas, un tam ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi. Gadu gaitā šīm daļām pievienojas arvien jaunas - gan sociālās lomas, gan aktivizējās kādi no arhetipiem. Šeit nebūs pilns iekšējo daļu uzskaitījums, bet gan biežāk sastopamās, kuras katrs varēs sevī atpazīt. Jo realitātē - daļas, kas darbojas un pieņem lēmumus ikdienā, ir daudz vairāk - piemēram, katra jauna profesija izveido daļu, kurai būs tikai viņai raksturīgs īpašību kopums. Kā skolotājs, ārsts vai ugunsdzēsējs es rīkošos citādi, nekā kā bērns attiecībās ar saviem vecākiem vai kā vecāks ar saviem bērniem. Mūsu uzvedība un sajūta par sevi atšķirsies, tāpat kā tas, ko sagaidām no apkārtējiem.
Tālāk apskatīsim nozīmīgākās daļas. Piemēram, dalījums — Iekšējais bērns, Iekšējais vecāks un Iekšējais pieaugušais — ir transakciju analīzes pamatā, ko izveidoja psihiatrs Ēriks Berns. Šīs "ego stāvokļu" struktūras neveidojas vienlaicīgi, bet gan secīgi, mums augot un mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli.
Iekšējais bērns
"Iekšējais bērns" ir mūsu psihes vecākā daļa, jo tai ir tikpat gadu - cik mums. Taču raksturojošās īpašības ir tādas, kādas tās bija agrā bērnībā (0-6 gadi). Hierarhiski, kā vecākā daļa, tā ir viena no ietekmīgākajām daļām un to nedrīkst novērtēt par zemu. Iekšējā bērna pārziņā ir visas emocijas, sākot ar vispozitīvākajām un beidzot ar visnegatīvākajām, tai skaitā eksistenciālās bailes. Šī psihes struktūras daļa pārvalda automātiskos procesus, "dzīvo" limbiskajā sistēmā, tās galvenās tēmas un viss, kas ar tām saistīts, ir:
- Drošība
- Mīlestība
- Radošums
- Seksualitāte
Iekšējais vecāks
Šī daļa veidojas kā vecāku atspoguļojums. Tā veidojas laika posmā no 0-12 gadiem. Tās pārziņā ir sociālās normas, noteikumi, aizliegumi. Kā ir pareizi, kā nepareizi. Viņa rūpējas par to, lai mēs iekļautos sabiedrībā. Šī daļa var būt gan labvēlīga, ja vecāki ir bijuši tādi, gan arī galēji ierobežojoša un apspiedoša, ja vecāki nav bijuši savu uzdevumu augstumos.
Ar šo daļu ir saistītas divas citas daļas, Iekšējais un Ārējais kritiķis, taču atšķirībā no "Iekšējā vecāka, Kritiķi ir programmas, nevis personības daļas. To ir svarīgi atcerēties, jo programmas var ieslēgt un izslēgt. Kad Iekšējais vai Ārējais kritiķis kļūst destruktīvs un dominējošs, to var izslēgt - iedarbinot burvju pogu - "LĪDZCIETĪBA". Ar līdzjūtību pret sevi mēs varam izslēgt iekšējo kritiķi, bet ar līdzcietību pret citiem - ārējo.
Iekšējais pieaugušais
Iekšējo pieaugušo raksturo spēja apzināti izvērtēt situāciju, analizēt informāciju un paredzēt savas rīcības sekas. Šo spēju attīstībā var saskatīt vairākus posmus.
Agrīnā bērnībā bērns iepazīst fizisko pasauli un sāk pamanīt cēloņsakarības.
Skolas vecumā paplašinās spēja analizēt sociālos noteikumus, salīdzināt dažādus skaidrojumus un loģiski pamatot savu viedokli.
Pusaudža gados un vēlāk arvien vairāk iespējams izvērtēt arī paša pārņemtos noteikumus un emocionālās reakcijas, ko šeit aplūkoju saistībā ar Iekšējo vecāku un Iekšējo bērnu.
Manā skatījumā te var vilkt funkcionālu paralēli ar tādiem kognitīviem procesiem kā plānošana, impulsu kontrole un spēja aplūkot situāciju no vairākām perspektīvām. Piemēram, profesionālā sarunā kritiska piezīme var izraisīt vēlmi nekavējoties aizstāvēties. Pieaugušā pozīcija ļauj pamanīt šo impulsu, izvērtēt, kas piezīmē ir pamatots, un izlemt, uz kuru tās daļu ir vērts atbildēt.
Iekšējā bērna aspekts - Brīvais bērns
Ja vecāki ir bijuši mīloši un atbalstoši, "Iekšējā bērnā" nostiprinās īpašību kopums jeb aspekts "Brīvais bērns" Šī ir mūsu radošā un enerģiskā daļa. Tas ir tas "es", kurš vēl nav iemācījies, ka "tā nedrīkst" vai "ko citi padomās". Viņš ir dzīvi apliecinošs, tajā ir milzīgs resurss un degsme iepazīt jauno, piedzīvot, mēģināt. Priecāties par procesu un nebēdāt par rezultātu. Viņš zin, ko grib un uz to iet. Viņš ir autentisks un patiess. Ir svarīgi atcerēties, ka "Iekšējā bērna" valoda ir emocijas, viņam ir grūtības verbalizēt sevi. Tāpēc viņš izpaužas caur emocijām un impulsiem.
Iezīmes: Zinātkāre, rotaļīgums, spontānums un spēja izjust patiesu prieku par sīkumiem.
Izpausme: Kad tu aizrautīgi dejo, neuztraucoties par skatu no malas, vai kad tev ienāk prātā traka, radoša ideja — tas ir tavs Brīvais Bērns.
Kad pasaule nav tāda, kā gribētos
Ērika Berna transakciju analīzē Bērns, Vecāks un Pieaugušais ir ego stāvokļi, kas palīdz izprast, kā dažādās situācijās mainās mūsu domāšanas, emocionālās reaģēšanas un uzvedības veids. Franca Ruperta modelis pievēršas tam, kā psihe organizējas pēc traumatiskas pieredzes. Viņš izšķir veselo, traumēto un izdzīvošanas daļu.
Manā skatījumā šie modeļi viens otru papildina. Vienā situācijā varam jautāt, no kura ego stāvokļa cilvēks reaģē, un vienlaikus pētīt, kādu aizsargfunkciju šī reakcija pilda. Piemēram, cilvēks var argumentēt mierīgi un loģiski, bet vienlaikus izmantot analīzi, lai saglabātu distanci no paša ievainojamības.
Iekšējā bērna aspekts - Traumētais bērns
Šī daļa izveidojās tajos brīžos, kad bērnībā mūsu vajadzības pēc mīlestības, drošības un pieņemšanas netika sadzirdētas un mums nācās par svarīgāko izcelt nevis to, ko gribam, bet to, ko grib citi. Bērns pārstāj just sevi un savas vajadzības, un sākt "pielāgoties" citiem, cerībā nopelnīt mīlestību, kā arī lai iegūtu drošību vai labvēlību. Saņemot noraidījumu, aktivizējās eksistenciālas bailes, jo mazam bērnam atstumtība līdzinās nāvei. Šī daļa nespēj pati par sevi parūpēties, netic, ka var izdzīvot viena. Tā veido dažādas izdzīvošanas stratēģijas, kas nav konstruktīvas. "Iekšējais bērns" nespēj daudz ko verbalizēt, lai veidotu konstruktīvu komunikāciju, jo viņa valoda ir emocijas.
Iezīmes: Bailes no noraidījuma, vainas apziņa, vēlme izpatikt citiem vai, tieši otrādi, spītīgs protests.
Izpausme: Kad tu pieaugušā vecumā jūti nesamērīgi lielas bailes no kļūdīšanās vai apvainojies un "uzmet lūpu" līdzīgi kā bērnībā — tevī ir aktivizējies "Traumētais bērns".
Funkcionējošā, jeb Izdzīvojušā daļa
Ruperta modelī traumatiskas pieredzes sekas tiek aprakstītas kā psihes fragmentācija - viena daļa kļūst par traumēto - to, kurai sāp un kura nespēj tikt ar situāciju galā, bet cita - sāk veidot izdzīvošanas stratēģijas. Tā uzņemās atbildību - izdzīvot.
Šī daļa cenšas visu paredzēt, izpatikt, izvairīties no strīda vai pārņemt kontroli. Iespējams, kādreiz šāda rīcība palīdzēja saglabāt mieru mājās vai pasargāt sevi no noraidījuma. Šīs daļas stratēģijas bieži vien balstās agrā bērnībā pieredzē, tāpēc bieži vien tās nav konstruktīvas stratēģijas. Tās ir īstermiņa stratēģijas, kas sniedz mirkļa atvieglojumu, bet ilgtermiņā var novest pie veselības problēmām, atkarībām, izdegšanas un strupceļa.
Varētu teikt, ka Funkcionālā daļa, jeb Funkcionālais bērns, joprojām nerīkojas kā pieaugušā daļa, tas vairāk pēc savām īpašībām atgādina pusaudzi. Vairs nav tik nevarīgs kā bērns, taču viņam pietrūkst spējas izstrādāt konstruktīvas ilgtermiņa stratēģijas.
Manā skatījumā Karpmana drāmas trijstūris palīdz ieraudzīt, kā destruktīvas izdzīvošanas stratēģijas var izpausties attiecībās un kāpēc cilvēks konflikta gaitā reizēm maina lomu. Bieži vien šī daļa rotē pa tā saucamā Karpmana drāmas trijstūra lomām - Upuris, Varmāka un Glābējs.
Atbalstošais vecāks
Šī daļa jeb aspekts attiecas uz Veselo daļu.
Ja vecāki ir bijuši atbalstoši, tad psihē izveidojas konstruktīvs Iekšējā vecāka tēls - Atbalstošais vecāks. Ja tā nav - tad cilvēkam šāda daļa ir jāsāk veidot sevī apzināti.
Atbalstošā vecāka funkcija ir saglabāt kontaktu ar savām jūtām un vajadzībām arī tad, ja to atzīšana rada diskomfortu. Piemēram, cilvēks, kurš ģimenē ilgstoši uzņēmies lielāko daļu rūpju par novecojošu vecāku, var vienlaikus izjust pieķeršanos, aizvainojumu un vainu par vēlmi mazināt slodzi. Atbalstošā pozīcija ļauj atzīt gan rūpes par vecāku, gan paša nogurumu. Savukārt Pieaugušā pozīcija palīdz izvērtēt, cik daudz atbildības viņš šobrīd spēj uzņemties un par kādu pienākumu sadalījumu būtu jāvienojas ar pārējiem ģimenes locekļiem.
Noraidošais vecāks
Diemžēl bieži vien vecāki nav bijuši uzdevumu augstumos. Un Iekšējais vecāks nesniedz atbalstu un pieņemšanu.
Noraidošā vecāka pozīcijā tā pati vēlme pārdalīt pienākumus var tikt uztverta kā savtīgums vai nepateicība. Iekšējā dialogā atskan agrāk pārņemts noteikums — labs bērns tiek galā un neapgrūtina citus ar savām vajadzībām. Ja šis noteikums joprojām ir noteicošais, cilvēks var turpināt uzņemties pārmērīgu slodzi, pat ja spēj skaidri saskatīt, kādas sekas tai ir. Te var redzēt saikni ar destruktīvo Iekšējo kritiķi. Noraidošā vecāka pozīcija nosaka, kuru vajadzību sev drīkst atzīt, savukārt kritiķis vērtē cilvēku par to, ka šāda vajadzība viņam vispār ir.
Iekšējais un Ārējais kritiķis
Iekšējais un Ārējais kritiķis ir tās struktūras, kuras sargā mūsu robežas. Gan psiholoģiskās, gan fiziskās. Konstruktīvā formā tas izspaužas tā, ka Iekšējais kritiķis motivē veidoties kā labākajai sevis versijai un norāda, kuras ir tās lietas, ko varētu uzlabot, savukārt Ārējais kritiķis ziņo ar dusmām un attieksmi par situācijām, kurās mūsu ārējās robežas kāds mēģina pārkāpt un skaidri norāda, kas tieši citu rīcībā ir nepareizi.
Šo kritiķu izpausmes ir saistītas ar to, kādi ir bijuši vecāki - konstruktīvi un ievērojuši robežas, vai tomēr pārsvarā destruktīvi un robežas pārkāpuši. Šajā gadījumā arī Iekšējais un Ārējais kritiķis izpaudīsies kā destruktīvi dialogi - Iekšējais kritiķis noniecinās un pazemos iekšējās daļas, uzsverot to nepilnības, bet Ārējais uzbruks, noniecinās un vainos visus citus - valdību, kaimiņus, darba devēju, un mēģinās pacelties virs tiem. Šīs daļas var kļūt ļoti negantas, būt grūti apklusināmas un ieslēgties pie mazākā signāla.
Taču tā kā tās nav īsti personības daļas, bet gan programmas, tās var arī izslēgt - ieslēdzot burvju pogu - "Līdzcietība". Ieslēdzot līdzcietību pret sevi - aizvērsies Iekšējais kritiķis, bet izpaužot līdzcietību pret citiem, atslēgsies Ārējais kritiķis.
Risinājums piepildītai dzīvei
Iekšējam bērnam ir pamatvajadzības - beznosacījumu mīlestība un pieņemšana, un absolūta drošība, kuras tas cenšas apmierināt. Ja šīs tik svarīgās lietas Iekšējais bērns nav saņēmis no vecākiem, tad visu savu atlikušo dzīvi tas cer saņemt, ja ne no vecākiem, tad viņu projekcijām - citiem cilvēkiem. Iekšējā bērna daļa nevar pilnībā uzņemties par sevi atbildību, tāpēc viņa neapzināti meklē to, kas uzņemsies atbildību par viņas dzīvi. Ar šīm vajadzībām šī daļa vēršas pie partnera, drauga, šefa vai pat meklē visai apšaubāmās kompānijās. Un bieži vien pašsaprotami sagaida, ka vajadzības tiks nolasītas bez vārdiem, gluži tāpat kā kādreiz māte centās nolasīt zīdaiņa vajadzības. Nepazināti darbojas pārliecība - "ja tu mani mīli un / vai esmu tev pietiekami svarīgs - tu spēsi nolasīt manas vajadzības, pat, ja es tās skaļi neizsaku". Kad tās netiek apmierinātas, Iekšējais bērns krīt izmisumā un Funkcionālais bērns ķerās pie kādas no savām izdzīvošanas stratēgijām - krīt upurī, uzbrūk vai meklē glābēju.
Lieki piebilst, ka neviens cits cilvēks pilnībā nevar Iekšējā bērna vajadzības nolasīt un apmierināt, jo pieaugušo pasaulē konstruktīvu attiecību pamatā ir līdzvērtīga apmaiņa un abpusēja atbildības uzņemšanās katram pašam par savu dzīvi, kā arī izkoptas komunikācijas un konfliktu risināšanas prasmes. Tāpēc vienīgais racionālais veids kā apmierināt sava Iekšējā bērna vajadzības - ir atrast sevī Pieaugušo daļu, kas kļūs par Iekšējo Atbalstošo vecāku un uzņemsies atbildību, saredzēs un saklausīs Iekšējā bērna vajadzības, kā arī apliecinās savu klātbūtni, atbalstu un būs kā vislabākais draugs.
Neviens no malas nespēj ieskatīties mūsu dvēselē un vēlmēs, bet Iekšējais Pieaugušais / Atbalstošais vecāks to var.
"Iekšējais Atbalstošais vecāks" uzņemas atbildību par "Iekšējo bērnu" un tā aspektiem
Iedomājies, ka draugs neatbild uz ziņu un tu pieķer sevi pie domas: «Es viņam laikam neesmu svarīgs.» Vispirms vari atzīt sajūtu: «Man sāp, jo šī saruna man ir svarīga.» Tad paskaties, ko tu patiešām zini: «Atbildes vēl nav. Es nezinu, kāpēc.» un ieraugi, ka vēl nav pamata izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. No šīs vietas vieglāk izvēlēties nākamo soli — pagaidīt, uzrakstīt vēlāk vai pateikt tieši, ka tev gribētos parunāt.
Uzņemties atbildību par Iekšējā bērna vajadzībām nozīmē vispirms tās atpazīt. Vai šajā situācijā man nepieciešams atbalsts, skaidrība par attiecībām vai apliecinājums, ka otram esmu svarīgs? Daļu no tā varu sev dot pats, piemēram, atzīstot savu vilšanos un dodot sev laiku pirms sarunas. Ja vajadzība attiecas uz mūsu attiecībām, varu to formulēt un darīt zināmu otram. Viņa atbilde man palīdzēs izvērtēt, kas šajās attiecībās ir iespējams un kur man jānosaka sava robeža.